Kurcuma muiža

Muiža ir vienstāvu ēka ar mezonīnu, tā būvēta no rupji kaltiem un slīpētiem laukakmeņiem, logailas akcentētas ar sarkano ķieģeļu mūrējumu. Šobrīd viss, izņemot nama sienas, ir celts no jauna, taču saimnieki centās saglabāt sākotnējo izskatu, pateicoties mājā atrastajām ēkas fotogrāfijām.
Apkārt mājai jau ir ierīkots mauriņš, puķu dārzs un pļava līdz tuvumā esošajam ezeram. Pati māja ir iespaidīga un turpmāk kalpos kā neliela viesnīca, kur varēs atpūsties visi, kas vēlas klusumu un saskarsmi ar dabu.
Pēc dažiem datiem Kurcums kalpojis kā vieta, kur vismaz 9 reizes ir notikuši dažādu diženu lietuviešu kņazu un Livonijas ordeņa mestru kongresi. Pastāv hipotēze, ka 1535.gadā Kurcumā Polijas karalis Sigismunds I tikās ar Livonijas ordeņa maģistru Valteru fon Pletenbergu, kā rezultātā robeža starp Lietuvas Lielkņazisti un Livoniju tika noteikta, un tā gāja cauri Kurcumu.
Mārīte Jakovļeva pētījumā par robežām ar Lietuvas lielkņazisti raksta, ka sevišķi asas nesaskaņas ar lietuviešiem pastāvēja Aizlauces draudzē, t.i., posmā, „kuru vajadzēja nospraust iepriekšminētai 1586.g. komisijai.
Lai gan 1611.gadā tika veikti attiecīgi pasākumi – robežas regulēšanas komisija bija sanākusi pie Kurcuma ezera, domstarpības joprojām neizzuda, un 1624.gada decembrī landtāga lēmuma 18.punkts noteica, ka robežu lietu komisijas darbu nepieciešams turpināt.
Jautājums par komisijas izveidi bija iztirzāts arī landtāgā 1636.gada vasarā, kad tika nolemts, ka daugavpiliešiem jāveic aprēķins par robežkomisijas uzturēšanai nepieciešamajiem izdevumiem un šī kalkulācija jāiesniedz hercogam. Turklāt pārējā muižniecība apņēmās palīdzēt ar t.s. kavalērijas jeb jātnieku dienestu, t.i., piešķirt palīgdarbaspēku. Minēto solījumu muižnieki atkārtoja arī 1638.gada 20. VII recesā, turklāt apņēmās rakstīt Viļņas un Trāķu vaivadiem, lai tie no savas puses ieceļ komisārus robežas nospraušanai starp Daugavpils un Braslavas novadu.”. Pamatojoties uz Mārītes Jakovļevas pētījumu, autori secina, ka viena no tikšanām, kas ir pierādīta dokumentāli, ir notikusi 1611.gadā.
Vēlāk Kurcums un tā apkārtne nonāca baronu fon Boninghauzenu rokās. 1684.gadā Magdalēnai fon Boninghauzenai apprecoties ar baronu J. Fon Zibergu pūrā tika dota arī Kurcuma muiža.
XIX gadsimtā Kurcums bija baronu Štombergu dzīvesvieta. Ir arī pieņēmums, ka tieši no Kurcuma ir cēlies barons Aleksandrs Štombergs (05.09.1854-10.10.1884) – flotes leitnants, aizrāvās ar revolucionārajām idejām un bija arī viens no vadītājiem jūrnieku-revolucionāru pulciņā Kronštadtē; vēlāk kā dumpinieks tika apcietināts un pakārts.
Pēc Medumu vidusskolas muzeja materiāliem līdz Pirmajam pasaules karam muiža bija barona Ofenbaha īpašums (100 ha zemes, stallis, ledus pagrabs pie ezera, 8 saimniecības ēkas). Barona aizraušanās bija medības, tādēļ šim nolūkam tika turēti 40 suņi. Barona Ofenbaha ģimene nebija liela – sieva, dēls ar vedeklu un mazdēls. Pēc saimnieka aizbraukšanas uz Vāciju par Kurcuma īpašnieku kļuva viņa dēls.
Pēc nostāstiem jaunais īpašnieks muižu nospēlēja kārtīs un, spītējot savai neveiksmei, to aizdedzināja un pats metās iekšā degošā ēkā.
Pēc Pirmā pasaules kara barona Ofenbaha zeme tika iedalīta zemniekiem. Neilgu laiku Kurcuma muižā dzīvoja robežsargi, bet no 1927.gada līdz 1963.gadam šajās telpās darbojās Kurcuma sākumskola, kas 1964.gadā tika apvienota ar Medumu vidusskolu. No 1964.gada šajā ēkā atradās pagasta kantoris, vēlāk tā bija dzīvojamā māja. Pašlaik Kurcuma muiža ir privātīpašums.