Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca

Netālu no Medumiem atrodas Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca.
Pēc Pirmā pasaules kara Medumu katoļu kopiena tiks iekļauta Panevežas bīkapijā. Baznīcas Medumā nebija, un katoļi gāja uz baznīcu Smeļinā. Tur bija veca koka baznīca, pārbūvēta 1854.gadā.
Pēc Pirmā pasaules kara šī baznīca palika Lietuvā, tāpēc Grīvas prāvests jau 1922.gadā sāka braukāt uz Medumiem un tur katoļticīgā saimnieka Jāzepa Gabrāna mājās noturēt dievkalpojumus. Tā atradās 2 km attālumā no Medumiem. 1928.gadā Medumu draudzē bija apmēram 1000 draudzes locekļu un tā skaitījās kā Grīvas filiāle.
1931.gadā neapdzīvotā vietā, krūmiem noaugušā uzkalniņā no valsts fonda zemes Meduma baznīcas vajadzībām piešķīra 16 ha zemes. Pēc zemes piešķiršanas Grīvas prāvests J.Plonis uzsāka mūra baznīcas celšanu. Baznīcas celšanas plānus izstādāja arhitekts Pavlovs. 1933.gada 24.jūnijā J.Plonis iesvētīja jaunceļamās baznīcas pamatakmeni. Darbs veicās sekmīgi, un jau 1935.gada 10.jūnijā jaunuzceltajā baznīcā sāka noturēt dievkalpojumus, kaut gan apdares darbi turpinājās vēl ilgi, arī vēl pēc kara. 1936.gadā Medumu draudzei nozīmēja pastāvīgu prāvestu J.Kazenas (ordinēts 1895.gadā). 1939.gada 2.jūlijā uz Medumu baznīcu kanoniskā vizītē ierodas Liepājas bīskaps A.Urbšs, viņu pavada vairāki garīdznieki un Latvijas Universitātes Romas katoļu teoloģijas fakultātes studenti. Arī pēc bīskapa vizītes turpinās būvdarbi, kas, sākoties Otrajam pasaules karam, tika pārtraukti. Pārtrauktie būvdarbi netika atsākti līdz 1954.gadam, kad baznīcu apmeklēja reliģisko lietu pilnvarotais Resbergs, kas bija ļoti sašutis par šeit valdošo nekārtību un nabadzību. Pēc šīs vizītes prāvests J.Gravačs uzsāka ēkas remontu. Darbus turpināja un pabeidza nākamais prāvests Longins Lapkovskis.
Baznīcā glabājas svētā Modesta relikvijas, kuras 1938.gadā aprobēja bīskaps A.Urbšs.
Blakus baznīcai atrodas kapsēta, ko 1933.gadā ar bīskapa Rancāna atļauju iesvētīaa dekāns J.Plonis. Šajos kapos ir apbedīts arī prāvests Longins Lapkovskis.
Baznīca (15*10*7 m) celta kā vienjoma ēka ar torni bez transepta ar 3*10 m lielu lieveni. Līdzīgi agrās romānikas dievnamiem pamatā ir ģeometrisku būvķermeņu komplekss. Interjers tiek veidots tieši no tik telpām, cik stereometrisko komponentu ir ārpusē, tas ir, viens garens joms. Iekštelpā ir divas daļas – draudzes telpa un apsīda. Apsīda, ko sauc arī par prezbitēriju, ir veidota daudzstūra formā. Ēkā ir izmantots velvju segums – cilindriskā velve. Kā rotājumi velves centrā tiek izmantoti plafoni. Prezbitērijs no draudzes telpas vizuāli atdalīts ar pilastriem, kuru stāvs tiek rotāts ar kanelūrām un medaljoniem. Prezbitērijā atrodas centrālais altāris, pults, mensa un tabernakuls.
Altārgleznā ir attēlota Jēzus kristīšana Jordānas upē. Kompozicionāli darbs veidots samērā vienkārši – priekšplānā tiek izvirzīts pats kristīšanas brīdis. Jēzus baltās drānās noliecis galvu, pieņemot šo kristību, svētī visu ūdeni, ko arī tagad izmanto kristībās. Svētais Jānis, kas ir arī baznīcas patrons, tērpies sarkanā apmetnī, ar ūdeni krista Jēzu. Virs viņu galvām lidinās balodis. Šis simbols ir visos laikos lietota zīme. Senajā mākslā tas tiek attēlots ar olīvas zaru kā debesu mīlestības un draudzības simbols – draudzīgu attiecību simbols. Balodis šādi tiek attēlots pēc kāda sena notikuma – pēc grēku plūdiem balodis atgriezās ar palmas zariņu knābī, pasludināja mieru un lika saprast, kā Dieva dusmas ir rimušas. Vēlāk kristīgajā mākslā balodi izmantoja kā tādas kristīgās dvēseles simbolu, kas ir sasniegusi mūžīgo mieru.Kristus klātbūtne balodi padara par nevainības un šķīstības simbolu, vēlāk tas kļūst par Svētā Gara simbolu. Gleznas tālplānā ir attēlots kāds cilvēks un ainava. Darbs veidots brūngandzeltenos toņos. Pretēji tam Jēzus Kristus tēls ir gleznots baltā apmetnī, līdz ar to skatītāja uzmanība tiek pievērsta šim tēlam.
Mensa ir dekoratīvi lietišķās mākslas paraugs. Uz tās ir izgrebts vēl viens kristietības simbols – monogramma („alfa” – Kristus monogramma – „omega”). Šo zīmi ir ieviesis Konstantīns Lielais 312.gadā. Dodoties karagājienā, viņš deva saviem kareivjiem jaunu armijas zīmi.
Šajā pašā laikā līdzīgi attēli jau ir atrodami kopā ar abās pusēs novietotiem grieķu alfabēta pirmajiem un pēdējiem burtiem „alfa” un „omegu”. Tā simbolizēja Jāņa atklāsmes grāmatas pirmās nodaļas 8.pantā teiktos vārdus: „„Es esmu alfa un omega!” saka Kungs Dievs, kas ir, kas bijis, kas nāk, visu valdītājs!””.
Virs tabernakula ir novietots skulpturālais veidojums – Jēzus Kristus krustā. Senākās krucifiksa formas ir zināmas tikai ar 5.-6.gs., kad „Kristus pie krusta tiek attēlots tērpts drēbēs un it kā dzīvs, bez ciešanu atveida sejā.”. Vēlākos gadsimtos, pieaugot pasaules grēcīguma apziņai, šis sižets tiek izmantots arvien biežāk. Kristus ciešanas tiek attēlotas arvien dramatiskāk, „tā simbolizējot milzīgo grēka nastu, kas Viņam jānes”. Šāds simbolisks Kristus tēls pie krusta īpaši izplatīts Latvijas baznīcās altāru retablos.
Altārglezna ir pilastru ieskauta. Šajā gadījumā tiek izmantots klasiskā ordera princips.
Antablementā ir uzraksts „Ecce Agnus Dei” („Lūk, Dieva Jērs”), frontonā ir veidota vitrāža, kurā ir attēlots „grieķu” krusts un Dieva Jērs, kas simbolizē Dieva vārdu.
Sānu altāri ir veidoti mazāki, tos arī ieskauj pilastri ar kanelūrām un medaljoniem; virs tiem veidota pusloka arka, kas simetriski saskaņojas gan ar cilindrisko velvi, gan prezbitērija arhitektonisko veidojumu. Kreisais sānu altāris ir Lurdas Dievmātes altāris.
Priekšplānā ir pati Dievmāte, tālplānā – Lurdas ainava. Varētu teikt, ka ainava veidota kā klasicisma mākslas paraugs. Ainavas dalījums varētu būt šāds: upe, krūmi un pils, kalni, debess. Autori secina, ka dalījumu uzsver arī krāsas, t.s., „ainavu trīskrāsas” – dzeltenīgi brūnganīgie toņi, siltie un zaļie toņi un aukstie, pirmkārt, zilie toņi.
Kolorīts – tīras krāsas – tiek izmantots kā līdzeklis, lai veidotu telpu un apjomīgu plašumu, nevis novērstu uzmanību no precīza zīmējuma un harmoniski organiskas kompozīcijas. Autoruprāt, šis sakrālās glezniecības paraugs atklāj dzīves un nāves sadursmi kā mierīgu procesu.
Gan gleznā, gan altārsegā dominē zila krāsa, jo tieši zilais ir Lurdas Dievmātes krāsa, bez tam „zilā krāsa Marijas apmetnī simbolizē skaidrību”. Kompozicionāli tuvplāns tiek veidots brīvs, līdz ar to tiek radīta plašuma sajūta. Dievmātes tēls izstrāvo mīlestību – vērtību, kas svarīgāka par visām politiskām un reliģiskām cīņām.
Virs „Lurdas Dievmātes” atrodas vēl viena svētbilde „Svētais Jāzeps ar bērnu Jēzu”. Autori secina, ka sakrālajā glezniecībā tas ir reti izmantots sižets. Jēzus bērns sēž tēvam klēpī. Svētais Jāzeps cieši piekļāvis Dēlu pie sirds, it kā gribēdams pasargāt no ciešanām. Otrajā rokā ir baltā lilija – nevainības un šķīstības simbols. Jāzeps ir attēlots domīgs, savukārt Jēzus noraugās skatītājā ar nopietnu, „ne bērna” skatienu. Šādi Jēzus bērnu tēloja gan Leonardo da Vinči „Litas madonnā”, gan arī daudzi citi renesanses mākslinieki.
Darbs veidots patumšos, piesātinātos toņos. Kompozīcija veidota simetriski, pateicoties baltajai dominantei (Jēzus krekls un lilija). Gleznojot svēto ģimeni, renesanses mākslā ienāk sarkans un zils apģērba kolorējums; tas tiek izmantotas arī šajā svētbildē.
Kreisajā sānu altārī atrodas arī „Dievmātes nemirstīgās palīdzības svētbilde”. Svētbilde ir gleznota patumšos toņos. Darba autors izmanto jau pazīstamo formu pārveidojumu, vairāk uzticoties līnijas un plaknes valodai. Kompozīcija ir veidota pa diagonāli, līdzsvarojot to ar eņģeļu tēliem.
Zem tās atrodas Svētās Terēzītes skulptūra. Svētā Terēze – reāli eksistējoša persona, kas dzīvoja kontenplatīvā klosterī (slēgta tipa klosteris, tā iemītniecēm ir minimāla saskarsme ar ārpasauli). Mira 24 gadu vecumā, ir viena no 33 Baznīcas doktoriem, starp kuriem ir tikai 3 sievietes.
Zem šīs svētbildes ir Marijas Mistiskās Rozes skulptūra. Par Mistiskās Rozes skulptūru to sauc tādēļ, ka rokās Marijai ir roze. Agrīnajā kristietībā roze bija noklusēšanas simbols, bieži – saistībā ar krustu. Kristietības simbolikā rozei ir vēl daudz citu nozīmju. Sarkana roze norāda uz izlietām asinīm un Kristus rētām, arī kausu, kurā satecēja svētās asinis. Roze saistībā ar Kristus asinīm ir brīnumainas atdzimšanas simbols.
Kopš viduslaikiem roze ir jaunavu atribūts un arī Marijas simbols. Sarkana roze turklāt simbolizē dievišķo mīlestību.
Labais sānu altāris ir Kristus Karaļa altāris. Tas ir cilnis, uz kura attēlots Jēzus Kristus ar karalisko kroni galvā. Kronis vienmēr pauž majestātiskumu, varu, svētību vai arī ārkārtēju, svinīgu stāvokli. Bībelē par kroni runāts dažādās nozīmēs (piem., dzīvības kronis vai nemirstības kronis, kurš simbolizē mūžīgu pestīšanu).”.
Blakus tai ir „Žēlsirdīgā Jēzus” svētbilde. Kristus ir attēlots uz tumša fona. Galvenā dominante – divi stari (sarkanais un baltais): baltais – ūdens, kas mazgā, sarkanais – Euhristija, kas baro. Visa uzmanība tiek pievērsta šiem stariem. Kompozīciju līdzsvaro Jēzus elkoņi.
Zemāk ir „Svētās māsas Faustīnes” svētbilde. Pēc Baznīcas atzītām liecībām Jēzus ir parādījies Faustīnei, un viens no viņas uzdevumiem bija uzgleznot „Žēlsirdīgā Jēzus” svētbildi. Ar svēto Faustīni saistās īpašs žēlsirdības kults. Kā jau visas šī sānu altāra svētbildes, tā ir gleznota tumšos toņos. Autoruprāt, šeit varētu runāt par Holandes portreta tradīciju ietekmi; līdzīgi Fransa Halsa portretiem arī svētās Faustīnes figūra ir tumša, seja ir nopietna. Gleznošanas maniere – atturīga, stingra, kompozīcijā vērojams simetrijas trūkums. Gaisma krīt tieši uz svētās Faustīnes seju, vēl vairāk pastiprinot kontrastu starp melno tērpu un balto apkaklīti.
Sākot no labā sānu altāra attēlots Krusta ceļš, kas noslēdzas pie kreisā sānu altāra. Tas sastāv no četrpadsmit atsevišķi veidotiem bareljefiem. Pārsvarā tiek izmantotas dzidras un tīras krāsas. Katra atsevišķa Krusta ceļa stacija ierāmēta atbilstoši visas baznīcas arhitektoniskajai kompozīcijai – izmantots gan ordera princips, gan pusloka arka. Tas ļauj šiem ciļņiem organiski saplūst ar visas baznīcas iekšējo interjeru.
Logu ailas iekštelpā ir nodalītas ar pilastriem, kas pastiprina draudzes telpas vertikālo virzību, savukārt pabeigtību šai telpai, autoruprāt, piešķir dekoratīvā dzega, kas nodala sienas no velvētajiem griestiem. Ēkas logi ir četrstūraini ar samērā smalku režģojumu.
Lukta ir otrajā stāvā virs portāla, tā ir samērā šaurs.
Tā kā baznīca nav liela, tad tajā nav ērģeļu, bet gan harmonijs, kas ražots J.Bokuma darbnīcā Liepājā.
Baznīcas ārējais veidols ir veidots saglabājot vienotu formu ar iekštelpu dekorējumu. Portiks balstās uz četriem betona pīlāriem, virs tiem ir lukta un tornis, kas joprojām nav pabeigts. Vieglumu ēkai piešķir apaļas logailas, kas izvietotas simetriski virs sānu ieejām, un logs pusloka arkas formā, kā dekoratīvs elements izmantota uzsvērta dzega. Apaļajām logailām ir divējāda loma – dekoratīvs elements fasādes simetriskumam un gaismas avots kora telpās.
Pašlaik baznīcā kalpo priesteris Rolands Šakals.