Vecticībnieku lūgšanu nams

Celts laikaposmā no 1937. līdz 1940. gadam. Īpatnēji, ka zvanu tornis atrodas atstatus no lūgšanu nama. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauta dievnama grāmata, kas tapusi 1608. gadā.

Vēsturisko avotu veiktie pētījumi parādīja, ka pirmie vecticībnieki Baltijā parādījās jau XVII gs. beigās. Baltijas vecticībnieki ir nākuši no Novgorodas, Pleskavas un citām ziemeļaustrumu Maskavas Krievzemes pusēm. Vecticībnieki bēga uz Poliju, Lietuvu līdz pat turku zemēm (nekrāsovci). Kurzemes hercogs Jēkabs (1642. – 1682.g.) līdzjūtīgi izturējās pret krievu bēgļiem. Daugavas krastos no Drujas līdz Jēkabpilij tika veidoti krievu ciemi, īpaši daudz krievu bija Slobodas ciematā (šodien Jēkabpils).
Grāfs K.Plāters, kam piederēja lieli zemes īpašumu Dinaburgas apriņķī, savu muižu pārvaldniekiem lika pieņemt visus bēgļus, kā arī aizliedza iztaujāt, no kuras puses tie nākot. Vietējā pārvalde arī ciešami izturējās pret vecticībniekiem un ļāva tiem brīvi vadīt dievkalpojumus.
Vecticībnieku manuskriptā ,,Deguču hronika” („Дегуцкий летописец”) rakstīts par vecticībnieku kopienu izveidošanu Lietuvas, Polijas un Latvijas teritorijās. Pirmie vecticībnieki Kurzemes hercogistē ienāca 1659.gadā, bet Daugavpils apkārtnē – 1660.gadā un Liģinišķu sādžā (tagadējā Daugavpils teritorija, kur 2003.gadā tika uzstādīts piemiņas krusts), uzcēla pirmo vecticībnieku baznīcu. Otrā baznīca tika uzcelta Alikštos (Ilūkstē). Šajā hronikā tiek minēts arī bēgšanas iemesls – reliģiska vajāšana.
Viens no šīs baznīcas garīdzniekiem ir svētais tēvs Terentijs, kas 1676.gadā ieradās no Moskovijas. Pēc viņa nāves (no 1704.g.) kalpoja viņa dēls Afanasijs. Ar tā paša tēva Terentija rūpēm tika uzcelta baznīca ciematā Volodino (pie Grīvas, Zemgalē). Volodinas kopienas kapsētā ir saglabājies kapakmens ar šīs kopienas pamatlicēja uzvārdu K.N. Volodins.
1740.gadā baznīca tika nodibināta arī ciematā Vojtišķi (netālu no Skrudalienas). Tajā kalpoja svētais tēvs Feodors Samaņskis un Afanasijs Terentjevičs. 1735.gadā tēvs Fjodors Samaņskis svētīja baznīcu Samaņā netālu no Jaunaleksandrovskas (Zarasi). 1728.gadā baznīca tika nodibināta ciematā Gutiški, netālu no Dukštas, Polijā (šodien Lietuvas teritorija). Par svēto tēvu šeit kļuva Jevrastijs, Feodosija Vasiļjeva dēls.
1755.gadā baznīca un kopiena tika izpostītas. Daļa no kopienas atkal aizbrauca uz Krieviju. Citi nodibināja jaunu kopienu ciematā Deguči, Lietuvā. Tika uzcelta baznīca un saimniecības ēkas.

Nikolaja I valdīšanas laikā (1825 – 1855) vecticībnieki atkal tika pakļauti nežēlīgām represijām. Deguču kopienā to vajāšana sākās 1844.gadā. Svētbildes un grāmatas aizsūtīja uz Vienotības (Единоверческая церковь) baznīcu Daugavpilī.
Medumu pagasta teritorijā vecticībnieki parādījās XIX – XX gs., kad sāka iepirkt zemi no Ilzes-Ezeru muižas īpašniekiem Vāgneriem. Tā kā tagadējā pagasta teritorijā nebija lūgšanu nama, ticības mācību līdz 1932.gadam bērniem mācīja vecāki mājās. Visās vecticībnieku ģimenēs bija gan Svētie Raksti (Bībele), gan svētbildes (ikonas). Vecāki, kas patstāvīgi nevarēja iemācīt bērniem ticības mācību, sūtīja viņus pie izglītotākajiem draudzes locekļiem. Vecticībnieki lūgšanas noturēja mājās, bet lielākajās svētku dienās brauca uz Nīderkūnu vecticībnieku lūgšanu namu.
1932.gadā no valsts zemes fondiem vecticībnieku draudzes, kas aptvēra 130 saimnieku ģimenes, vajadzībām iedalīja 6 ha zemes. Baznīcu cēla saviem spēkiem par savāktajiem ziedojumiem. Pirmo akmeni pamatam ielika I.Grigorjevs. 1934.g. sāka darboties Medumu vecticībnieku lūgšanu nams, par kopienas vadītāju izvēlējās I.Grigorjevu. Viņš kalpoja līdz pašai nāvei 1966.gadā. Ilgu laiku par vadītāju darbojās Fjodors Fedotovs, pašlaik kopienu vada Aleksandrs Ragozins. Vecticībniekiem ir arī koris – pričetniki –, kurus apmācīja dziedāt vecticībnieku garīdznieks (batjuška) no Jaunbūves vecticībnieku kopienas.
1994.gadā vecticībnieku lūgšanas namam tika veikts kosmētiskais remonts, salabots jumts un atjaunots zvanu tornis. Zvana vietā tiek izmantota sliede, jo daudzo vajāšanu dēļ līdzi ņemt smagos zvanus nav bijis iespējams. Lūgšanu nams ir krāsota vienstāva koka ēka ar divslīpju jumtu. Baznīcā atrodas altāris, blakus tam ir galds ar ikonām. Visas ikonas ir mūsdienu, jo visas senās un vērtīgās tika nozagtas (lūgšanu namu apzaga 7 reizes). Svētku dienās notiek dievkalpojumi, tāpat notiek arī apbedīšana Medumu kapos.